Sveicieni! Šobrīd esam vilcienā ceļā no Indonēzijas trešās lielākās pilsētas Bandungas (Bandung) uz galvaspilsētu Džakartu. Brīžiem aiz loga paveras ļoti skaisti skati ar palmām, banānu kokiem un citiem tropiskiem brīnumiem, kā arī bezgalīgiem rīsa laukiem, laiks apkopot pēdējās dienās pieredzēto!
Džogdžakartā bijām plānojuši apmeklēt tās tuvumā esošos senos budistu un hinduistu tempļus, taču jau pieminētā lietus dēļ no šiem plāniem atteicāmies. Divas dienas pavadījām turpat pilsētā. Bijām sultāna pilī (precīzāk, apskatījām, kas no tās gadsimtu gaitā ir palicis pāri..), tomēr man Džogdžakarta paliks atmiņā kā vieta, kur atrodami izsmalcināti amatnieku darbi. Vietējie nodarbojas ar batikas mākslu (iepriekšējās publicētajās fotogrāfijās daži uzskatāmi piemēri;),leļļu darināšanu, kā arī veido filigrānus sudraba izstrādājumus. Jāpiemin, ka šo izstrādājumu cenas, salīdzinot ar ieguldīto darbu, mums šķita ļoti demokrātiskas. Es iegādājos sudraba piespraudi, bet Lauri izvēle krita par labu sudraba (vai apsudrabotai?) mazai skulptūrai ar cilvēku uz rikšas. Iepriekšējās fotogrāfijās apskatāms arī mūsu batikas darbu guvums, apmeklējot batikas skolu.
Džogdžakarta vēl paliks atmiņā ar ļoti laipniem cilvēkiem. Nereti gadījās tā, ka kāds pienāca klāt uz ielas un palīdzēja mums atrast pareizo virzienu brīdī, kad bijām nomaldījušies. Cilvēki pat bija gatavi mūs pavadīt līdz meklētajām vietām. Esot Indonēzijā bieži dzirdam vietējos mūs sveicinot: "Hello, Mister!", "Hello, Miss!" "Where are You from?", "Where are You going?" arī "Money, money!" :) Ir bijuši gadījumi, kad vietējie vēlas kopā ar mums nofotografēties. Reiz kāda garāmgājēja centās pievērst sava bērna uzmanību mums, droši vien sakot ko līdzīgu: "Skaties, skaties, baltie cilvēki!" :) Pieļauju, kas tāds, tikai pretējā virzienā notiktu gadījumā, ja kāds no viņiem atbrauktu uz Latviju:)
No Džogdžakartas ar vilcienu (ceļā pagāja 8h) tālāk devāmies uz Bandungu. Šī pilsēta lepojas ar vairākām nīderlandiešu koloniālā stila ēkām (savulaik Indonēzija bija Nīderlandes kolonija, tajā laikā Bandunga bija viena no centrālajām pilsētām.). Ārpus pilsētas atrodami vairāki dabas apskates objekti, taču lietus dēļ nolēmām tos neapmeklēt. Bandunga arī plaši pazīstama kā lēta iepirkšanās vieta (ko lietaino laikapstākļu dēļ nolēmām izmēģināt), atrodami daudzi rūpnīcu veikali (factory outlet), kuros teorētiski būtu iespējams atrast Indonēzijā ražotus dažādu brendu apģērbus, apavus, aksesuārus. Kā jau tas bija sagaidāms, liela daļa piedāvājuma bija zemas kvalitātes pakaļdarinājumi (Versace, Chanel 'oriģinali'..), centrāltirgus variants. Tomēŗ, ja ir pacietība un laiks;), tad pāris pērles starp Croos (Crocs:), Nice (Nike) utt. izstrādājumiem var atrast. Galvenais aizmirst par berndu, bet paļaujoties uz savu aci, izvērtēt materiāla kvalitāti un izpildījumu.
Pēc iepirkšanās tūres diezgan noguruši ielēcām vienā no daudzajiem mikroautobusiņiem bez durvīm, kas izpilda sabiedrskā transporta uzdevumus Bandungā, un devāmies nomedīt ēdienu pie mūsu hosteļa netālu esošajā ēdināšanas kompleksā (food court). Ceļojuma laikā reizēm uznāk vēlme pēc mājās sastopamajiem ēdieniem, taču liela daļa rietumu virtuves ēdienu, ko piedāvājušas mūsu apmeklētās ēstuves, ir likušas vilties. Kā izņēmums minama Bali pieredze. Tur gan var atrast labas kvalitātes dažādu virtuvju ēdienus. Pāris reizes esam apmeklējuši arī Mc Donald's vai KFC (kaut arī ne tas izsmalcinātākais ēdiens, tomēr zinām, ko sagaidīt..). Brīžiem pietrūkst mammas marinēto gurķīšu vai vecāsmammas štovēto kāpostu. Tā rādas, ka Malaiziešiem un Indonēziešiem pārsvarā garšo saldi un asi ēdeni. Kaut arī esmu saldumu mīle, tomēr labprātāk saldumus atstāju desertam. Par laimi burgeros var atrast pa kādam gurķītim, tas līdz šim ir bijis mans glābiņš.
Šonakt Džakartā paliksim pie mūsu drauga, ar kuru iepazināmies Rīgā, norvēģu puiša Jorgena, kurš šobrīd ziemu pārlaiž siltajā Indonēzijā.
Šai reizei gana, nākošreiz par iespaidiem no Džakartas, kā arī dosimies uz Borneo salas ziemeļu daļu un Brunejas Sultanātu. Uz saziņu!;)
Džogdžakartā bijām plānojuši apmeklēt tās tuvumā esošos senos budistu un hinduistu tempļus, taču jau pieminētā lietus dēļ no šiem plāniem atteicāmies. Divas dienas pavadījām turpat pilsētā. Bijām sultāna pilī (precīzāk, apskatījām, kas no tās gadsimtu gaitā ir palicis pāri..), tomēr man Džogdžakarta paliks atmiņā kā vieta, kur atrodami izsmalcināti amatnieku darbi. Vietējie nodarbojas ar batikas mākslu (iepriekšējās publicētajās fotogrāfijās daži uzskatāmi piemēri;),leļļu darināšanu, kā arī veido filigrānus sudraba izstrādājumus. Jāpiemin, ka šo izstrādājumu cenas, salīdzinot ar ieguldīto darbu, mums šķita ļoti demokrātiskas. Es iegādājos sudraba piespraudi, bet Lauri izvēle krita par labu sudraba (vai apsudrabotai?) mazai skulptūrai ar cilvēku uz rikšas. Iepriekšējās fotogrāfijās apskatāms arī mūsu batikas darbu guvums, apmeklējot batikas skolu.
Džogdžakarta vēl paliks atmiņā ar ļoti laipniem cilvēkiem. Nereti gadījās tā, ka kāds pienāca klāt uz ielas un palīdzēja mums atrast pareizo virzienu brīdī, kad bijām nomaldījušies. Cilvēki pat bija gatavi mūs pavadīt līdz meklētajām vietām. Esot Indonēzijā bieži dzirdam vietējos mūs sveicinot: "Hello, Mister!", "Hello, Miss!" "Where are You from?", "Where are You going?" arī "Money, money!" :) Ir bijuši gadījumi, kad vietējie vēlas kopā ar mums nofotografēties. Reiz kāda garāmgājēja centās pievērst sava bērna uzmanību mums, droši vien sakot ko līdzīgu: "Skaties, skaties, baltie cilvēki!" :) Pieļauju, kas tāds, tikai pretējā virzienā notiktu gadījumā, ja kāds no viņiem atbrauktu uz Latviju:)
No Džogdžakartas ar vilcienu (ceļā pagāja 8h) tālāk devāmies uz Bandungu. Šī pilsēta lepojas ar vairākām nīderlandiešu koloniālā stila ēkām (savulaik Indonēzija bija Nīderlandes kolonija, tajā laikā Bandunga bija viena no centrālajām pilsētām.). Ārpus pilsētas atrodami vairāki dabas apskates objekti, taču lietus dēļ nolēmām tos neapmeklēt. Bandunga arī plaši pazīstama kā lēta iepirkšanās vieta (ko lietaino laikapstākļu dēļ nolēmām izmēģināt), atrodami daudzi rūpnīcu veikali (factory outlet), kuros teorētiski būtu iespējams atrast Indonēzijā ražotus dažādu brendu apģērbus, apavus, aksesuārus. Kā jau tas bija sagaidāms, liela daļa piedāvājuma bija zemas kvalitātes pakaļdarinājumi (Versace, Chanel 'oriģinali'..), centrāltirgus variants. Tomēŗ, ja ir pacietība un laiks;), tad pāris pērles starp Croos (Crocs:), Nice (Nike) utt. izstrādājumiem var atrast. Galvenais aizmirst par berndu, bet paļaujoties uz savu aci, izvērtēt materiāla kvalitāti un izpildījumu.
Pēc iepirkšanās tūres diezgan noguruši ielēcām vienā no daudzajiem mikroautobusiņiem bez durvīm, kas izpilda sabiedrskā transporta uzdevumus Bandungā, un devāmies nomedīt ēdienu pie mūsu hosteļa netālu esošajā ēdināšanas kompleksā (food court). Ceļojuma laikā reizēm uznāk vēlme pēc mājās sastopamajiem ēdieniem, taču liela daļa rietumu virtuves ēdienu, ko piedāvājušas mūsu apmeklētās ēstuves, ir likušas vilties. Kā izņēmums minama Bali pieredze. Tur gan var atrast labas kvalitātes dažādu virtuvju ēdienus. Pāris reizes esam apmeklējuši arī Mc Donald's vai KFC (kaut arī ne tas izsmalcinātākais ēdiens, tomēr zinām, ko sagaidīt..). Brīžiem pietrūkst mammas marinēto gurķīšu vai vecāsmammas štovēto kāpostu. Tā rādas, ka Malaiziešiem un Indonēziešiem pārsvarā garšo saldi un asi ēdeni. Kaut arī esmu saldumu mīle, tomēr labprātāk saldumus atstāju desertam. Par laimi burgeros var atrast pa kādam gurķītim, tas līdz šim ir bijis mans glābiņš.
Šonakt Džakartā paliksim pie mūsu drauga, ar kuru iepazināmies Rīgā, norvēģu puiša Jorgena, kurš šobrīd ziemu pārlaiž siltajā Indonēzijā.
Šai reizei gana, nākošreiz par iespaidiem no Džakartas, kā arī dosimies uz Borneo salas ziemeļu daļu un Brunejas Sultanātu. Uz saziņu!;)
No comments:
Post a Comment