Esam uzsākuši ceļojuma trešo nedēļu. Ieilgušais klusums no musu puses izskaidrojams ar to, ka esot Kualalumpurā musu dators pārstāja darboties.
Mans pēdējais ieraksts blogā bija no Penangas salas Malaizijā, kur pavadījām trīs naktis pilsētā Džordžtauna (George Town). Šī pilsēta atmiņā palikusi kā trokšņaina, ļaužu pilna, tveicīga vieta, kurā kopā sajaucies angļu koloniālisma stils, kā arī ķīniešu, malaiziešu un indiešu kultūra, viena no labajām lietām (neskatoties uz lielo karstumu), ko izdevās Džordžtaunā nobaudīt (ik pa laikam iedomājos, cik ļoti gribētos vēl ko tādu atrast), bija super garšīgs mājas jogurts ar medu un kivi kādā no vietējām hipsterīgajām kafejnīcām (liels bija mans pārstegums ieraugot ko tādu arī Malaizijā).
Pavadītās trīs naktis Džordžtaunā bija pietiekamas, tālāk mūsu ceļš veda uz Malaizijas galvaspilsētu Kualalumpuru.Šajā pilsētā pēc ilgāka pārtraukuma atkal palikām pie Couchsurfing mājas lapā iepazītas vietējās, musulmaņu meitenes Alina, kura mūs un arī vēl kādu ceļotāju no Vācijas uzņēma savās mājās uz divām naktīm. No viņiem abiem uzzinājām diezgan daudz vērtīgu padomu par mūsu nākamo ceļamērķi, Indonēziju. Pilsētā valdīja diezgan liela tveice, tādēļ nolēmām doties apskatīt Kualalumpuras novārtē atrodošās Batu alas (Hindu templis diezgan grandioza izmēra alās. Mūsu Gūtmaņala x~ 100). Par Kualalumpuru man palika nedaudz līdzīgs iespaids kā par Singapūru, dzelzsbetona džungļi, debesskrāpji, manuprāt, diezgan bezpersoniska vide (varbūt izņemot ķīniešu rajonu, kas šķita dzīvības un tradīciju pilnāks). Taču modernajām būvēm liels kontrasts bija netīrie notekūdeņu grāvji un kanāli visapkārt pilsētā. Bieži gaisā virmoja īsts smaku kokteilis, ko papildināja arī vizuālie uzskates objekti, piemēram, pusnodedzināts matracis un plastmasas mēbeles, kas gandrīz bija aizsprostojuši vienu no kanāliem. Nu, gluži kā dziesmā 'Palaid puķīti pa dambi..', kualalumpuriešu versijā, palaid jebko pa dambi:)
Iespējams, tveicīgie laika apstākļi, bet varbūt arī nolietojuma pakāpe beidzot pielika punktu mūsu sadarbībai ar līdzpaņemto klepjdatoru, nācās ieturēt zināmu pauzi saziņā ar mājām. Kā iespaidīgāko pozitīvo pārdzīvojumu Kualalumpurā noteikti minetu Petronas dvīņu torņu apmeklējumu vakarā. Kaut arī neuztrāpījām tur būt laikā, kad notiek strūklaku šovs, skats uz izgaismotajiem torņiem bija gana iespaidīgs, lai pēc garas un aktīvas dienas kādu pusstundiņu pasēdētu un pabaudītu iespaidīgo skatu.
Nākamās dienas pievakarē mūsu ceļš turpinājās pārlidojumā no Kualalumpuras uz Bali salu Indonēzijā. Jau kādu labu laiku biju sapņojusi par šīs vietas apmeklēšanu, un varu droši teikt, neesmu vīlusies ne par mata tiesu. Sala piedāvā lielisku atpūtu dažādām gaumēm, skaisus dabas skatus, dažādu pasaules virtuvju ēdienus, arī naktsmājas iespējams atrast jebkada maciņa turētājam, sākot no pavisam lēta hosteļa, līdz greznām villām ar pasakainiem skatiem uz rīsu laukiem, okeānu utt..
Mēs divas dienas pavadījām austrāliešu tūristu iecienītajā salas dienvidu daļā Kuta, taču ja vien mūsu celojums būtu ilgāks (pus dienu pavadījām, lai nopirktu jaunu datoru), labprāt vairāk laika pavadītu citās salas daļās, kuras ir tūristu starpā mazāk populāras, bet skaistuma ziņā vēl tīkamākas. Pēdējo dienu Bali pavadījām pilsētiņā Ubuda (Ubud), kas pazīstama kā salas kultūras un mākslas centrs. NOlēmām noīrēt riteņus un izbaudīt pilsētiņas, kā arī apkārt esošā ciemata piedāvātos skaistos skatus ar rīsu laukiem. Bijām arī pērtiķu mežā, kur sastapām pāris spalvainos draugus, kuri mēģināja atņemt mums ūdens pudeli, gala rezultātā izkožot tajā caurumu.. Neskatoties uz pērtiķu uzbrukumu:) noteikti iesakām apmeklēt Bali un Ubudu. Vieta, kurā iespējams atrast atpūtu jebkurai gaumei, taču jārēķinās ar vienu trūkumu, pārvietoties ar sabiedrisko transportu ir gandrīz neiespējami.. visērtāk ir noīrēt taksi, taču ja nebaida pārvietošanās āzijai tipiskā haotiskā satiksmē, iespejams noīrēt arī skūteri. Tas ir diezgan lēts prieks, bet mēs nolēmām, ka tomēr neriskēsim iesaistīties vietējā satiksmē. No vietējiem uzzinājām, ka Bali policisti 'piepelnās' pieprasot kukuļus no tūristiem par jebkādiem parkāpumiem uz ceļa, kaut arī vietejie par to netiktu sodīti (varēt samaksāt pārāk mazu kukuli).
Neskatoties uz transporta problēmu, man Bali jau tagad pietrūkst, kaut arī tikai šīrīta agrumā devāmies no turienes prom. Šobrīd, pēc ~1h pārlidojuma atrodamies Javas salā, pilsētā Džogdžakarta (Yogyakarta). Esam dzirdējuši daudz labu atsauksmju, tad nu jādodas ielās, lai redzētu, kāds iespaids par šo vietu radisies mums!
Mans pēdējais ieraksts blogā bija no Penangas salas Malaizijā, kur pavadījām trīs naktis pilsētā Džordžtauna (George Town). Šī pilsēta atmiņā palikusi kā trokšņaina, ļaužu pilna, tveicīga vieta, kurā kopā sajaucies angļu koloniālisma stils, kā arī ķīniešu, malaiziešu un indiešu kultūra, viena no labajām lietām (neskatoties uz lielo karstumu), ko izdevās Džordžtaunā nobaudīt (ik pa laikam iedomājos, cik ļoti gribētos vēl ko tādu atrast), bija super garšīgs mājas jogurts ar medu un kivi kādā no vietējām hipsterīgajām kafejnīcām (liels bija mans pārstegums ieraugot ko tādu arī Malaizijā).
Pavadītās trīs naktis Džordžtaunā bija pietiekamas, tālāk mūsu ceļš veda uz Malaizijas galvaspilsētu Kualalumpuru.Šajā pilsētā pēc ilgāka pārtraukuma atkal palikām pie Couchsurfing mājas lapā iepazītas vietējās, musulmaņu meitenes Alina, kura mūs un arī vēl kādu ceļotāju no Vācijas uzņēma savās mājās uz divām naktīm. No viņiem abiem uzzinājām diezgan daudz vērtīgu padomu par mūsu nākamo ceļamērķi, Indonēziju. Pilsētā valdīja diezgan liela tveice, tādēļ nolēmām doties apskatīt Kualalumpuras novārtē atrodošās Batu alas (Hindu templis diezgan grandioza izmēra alās. Mūsu Gūtmaņala x~ 100). Par Kualalumpuru man palika nedaudz līdzīgs iespaids kā par Singapūru, dzelzsbetona džungļi, debesskrāpji, manuprāt, diezgan bezpersoniska vide (varbūt izņemot ķīniešu rajonu, kas šķita dzīvības un tradīciju pilnāks). Taču modernajām būvēm liels kontrasts bija netīrie notekūdeņu grāvji un kanāli visapkārt pilsētā. Bieži gaisā virmoja īsts smaku kokteilis, ko papildināja arī vizuālie uzskates objekti, piemēram, pusnodedzināts matracis un plastmasas mēbeles, kas gandrīz bija aizsprostojuši vienu no kanāliem. Nu, gluži kā dziesmā 'Palaid puķīti pa dambi..', kualalumpuriešu versijā, palaid jebko pa dambi:)
Iespējams, tveicīgie laika apstākļi, bet varbūt arī nolietojuma pakāpe beidzot pielika punktu mūsu sadarbībai ar līdzpaņemto klepjdatoru, nācās ieturēt zināmu pauzi saziņā ar mājām. Kā iespaidīgāko pozitīvo pārdzīvojumu Kualalumpurā noteikti minetu Petronas dvīņu torņu apmeklējumu vakarā. Kaut arī neuztrāpījām tur būt laikā, kad notiek strūklaku šovs, skats uz izgaismotajiem torņiem bija gana iespaidīgs, lai pēc garas un aktīvas dienas kādu pusstundiņu pasēdētu un pabaudītu iespaidīgo skatu.
Nākamās dienas pievakarē mūsu ceļš turpinājās pārlidojumā no Kualalumpuras uz Bali salu Indonēzijā. Jau kādu labu laiku biju sapņojusi par šīs vietas apmeklēšanu, un varu droši teikt, neesmu vīlusies ne par mata tiesu. Sala piedāvā lielisku atpūtu dažādām gaumēm, skaisus dabas skatus, dažādu pasaules virtuvju ēdienus, arī naktsmājas iespējams atrast jebkada maciņa turētājam, sākot no pavisam lēta hosteļa, līdz greznām villām ar pasakainiem skatiem uz rīsu laukiem, okeānu utt..
Mēs divas dienas pavadījām austrāliešu tūristu iecienītajā salas dienvidu daļā Kuta, taču ja vien mūsu celojums būtu ilgāks (pus dienu pavadījām, lai nopirktu jaunu datoru), labprāt vairāk laika pavadītu citās salas daļās, kuras ir tūristu starpā mazāk populāras, bet skaistuma ziņā vēl tīkamākas. Pēdējo dienu Bali pavadījām pilsētiņā Ubuda (Ubud), kas pazīstama kā salas kultūras un mākslas centrs. NOlēmām noīrēt riteņus un izbaudīt pilsētiņas, kā arī apkārt esošā ciemata piedāvātos skaistos skatus ar rīsu laukiem. Bijām arī pērtiķu mežā, kur sastapām pāris spalvainos draugus, kuri mēģināja atņemt mums ūdens pudeli, gala rezultātā izkožot tajā caurumu.. Neskatoties uz pērtiķu uzbrukumu:) noteikti iesakām apmeklēt Bali un Ubudu. Vieta, kurā iespējams atrast atpūtu jebkurai gaumei, taču jārēķinās ar vienu trūkumu, pārvietoties ar sabiedrisko transportu ir gandrīz neiespējami.. visērtāk ir noīrēt taksi, taču ja nebaida pārvietošanās āzijai tipiskā haotiskā satiksmē, iespejams noīrēt arī skūteri. Tas ir diezgan lēts prieks, bet mēs nolēmām, ka tomēr neriskēsim iesaistīties vietējā satiksmē. No vietējiem uzzinājām, ka Bali policisti 'piepelnās' pieprasot kukuļus no tūristiem par jebkādiem parkāpumiem uz ceļa, kaut arī vietejie par to netiktu sodīti (varēt samaksāt pārāk mazu kukuli).
Neskatoties uz transporta problēmu, man Bali jau tagad pietrūkst, kaut arī tikai šīrīta agrumā devāmies no turienes prom. Šobrīd, pēc ~1h pārlidojuma atrodamies Javas salā, pilsētā Džogdžakarta (Yogyakarta). Esam dzirdējuši daudz labu atsauksmju, tad nu jādodas ielās, lai redzētu, kāds iespaids par šo vietu radisies mums!
No comments:
Post a Comment