Kopš iepriekšējā ieraksta blogā pagājušas pāris dienas, kuru laikā esam atkal pavirzījušies uz priekšu pa ceļojuma maršrutu. Ceļojot brīžiem pazūd laika izjūta, sajūk datumi un dienas. Būtībā jau mums nav nekur jāsteidzas, galvenais būt laikā uz pārlidojumiem. Indonēzijā esot satrakojies viens no vulkāniem, cerams, ka šī dabas kataklizma nepatraucēs musu nākamnedēļas plāniem nokļūt Bali Indonēzijā.
Bet atgriežoties pie pēdējo dienu piedzīvojumiem Kamerona augstienē (Cameron highlands), jāatzīst, ka bija patīkami pāris dienas uzturēties vēsākā klimatā (~ +25 grādos). Turklāt izbaudījām arī ļoti skaistus skatus kalnos un pieredzējām cilvēku neatlaidību un stingru apņemšanos kalnos iekopt lauksaimniecībā izmantojamas platības.
Ierodoties Kamerona augstienē viena no pirmajām vietām, kur devāmies (kā jau ceļotāji to nereti mēdz darīt;) bija tūrisma informācija, taču kā vēlāk noskaidrojām, viņi nav pārāk ieinteresēti palīdzēt tūristiem, kas paši uz savu roku vēlas atklāt apkārtni. Tikām sabaidīti, ka ir bīstami vieniem pašiem doties pa džungļu takām, dudzi tūristi esot pazuduši uz vairākām dienām utt.. Mums tika piedāvāti dažādi vietējo tūroperatoru piedāvājumi, no kuriem tomēr atteicāmies, jo uzskatam, ka daudz interesantāk ir vietas un lietas atklāt pašiem. Iegādājāmies džungļu taku karti un nolēmām doties celā, taču atklājām, ka karte ir diezgan pavirši veidota, jo problēmas sagādāja jau takas sākuma atrašana. Pat vietējie, kuriem vaicājām ceļu, nevarēja īsti atbildēt, kur mums doties. Tā arī atmetām ar roku pastaigai džungļos, un nolēmām pirmo dienu Kamerona augstienē pavadīt mierīgā garā. Mans mērķis bija atrast vietu, kur būtu iespējams nopirkt zemenes, jo šī augstiene pateicoties auglīgajai zemei un pateicīgajam klimatam ir pazīstama kā Malaizijas galvenais dārzniecības un lauksaimniecības centrs. Zemenes ir viens no šīs vietas simboliem, taču tur tiek audzētas arī citas ogas, augļi, dārzeņi, tiek ievākts medus, uzturētas tauriņu fermas, kā arī sevišķi veidotās terasēs tiek audzēta tēja Malaizijas pazīstamajai tējas kompānijai BOH.
Nobaudījuši zemenes, vakarā nolēmām apjautāties kaimiņu hosteļa darbiniekiem par mūsu iespējām pašiem uz savu roku doties džungļu pārgājienā, kā arī ekskursijās pa apkārtni. Ieguvām vairākus labus ieteikumus un pārliecību par to, ka džungļu takas nav tik bīstamas, kā mums iepriekš tika stāstīts.
Nākamajā rītā ieturējām agras brokastis indiešu restorānā (protams, ar nelielu pikantu čilli piedevu, kas nu jau sāk but par gandriz neatņemamu jebkura ēdiena sastāvdaļu), un devāmies uz BOH tējas fabriku un plantācijām. Apkārt pavērās iespaidigi skati uz tējas terasēm, kurās esošie tējas krūmi nu jau esot sasnieguši simts gadu vecumu. Apbrīnojami, cik daudz darba un pūliņu cilvēki šo daudzo gadu laikā ir ieguldījuši plantāciju izveidošanā, labiekārtošanā un uzturēšanā. Ja tējas krūmus atstātu augt savā vaļā, tie izaugtu par kokiem aptuveni 3m garumā.
No tējas plantācijām pa kalnu serpentīna ceļu devāmies kājām uz augstāko kalnu Malaizijā, kura virsotnei iespējams piekļūt ar automašīnu. Daudz skaistu skatu pa ceļam, zināma fiziska piepūle ejot augšup pa kalnu, un aptuveni 2h laikā bijām kalna virsotnē, kur mūs sagaidīja vēl vairāk brīnišķīgu skatu. No šī punkta sākās džungļu taka lejup uz pilsētiņu. Tā kā iepriekš bijām dzirdējuši dažādus briesmu stāstus par šo taku, īsti nezinājām, ko sagaidīt no šīs vietas. Izrādījās, ka velns nav tik melns kā mums to centās iestāstīt veiklie tūroperatori. Sekojo takai pēc pāris stundām nokļuvām atpakaļ civilizācijā sveiki un veseli. Vietējā tirgū atkal iegādājāmies zemenes, un pecpusdienā devāmies prom no atveldzējošā klimata atpakaļ tveicē uz Ipohas (Ipoh) pilsētu. Jāatzist, ka ceļš lejup no kalniem man nešķita sevišķi izbaudāms, kaut arī apkārt esošie skati bija ļti skaisti. Līkloču ceļš nudien bija pārbaudījums, jo sajutos diezgan slikti..
Pec aptuveni piecām stundām ceļā, bijam nokļuvuši citā galapunktā Penangas sala (Penang). Ļoti dzīvīga, dinamiska, trokšņaina vieta, kura izrādījās populārs gala mērķis daudziem tūristiem. Ar grūtībām atradām naktsmājas diezgan briesmīgā indiešu hostelī (iespējams, netirākā, mazākā, sliktākā istaba, kādā līdz šim mums ir nācies nakšņot), taču samierinājāmies ar šo izvēli, jo nogurums darīja savu.. Nakamo dienu sākām ar jaunu naktsmāju meklējumiem, kas vainagojās ar ievākšanos draudzīgā, foršā, TĪRĀ hostelī, kurā satikām daudzus interesantus ceļotājus.
Rītdienai esam iegādājušies biļetes uz Kualalumpuru, kur mūs noteikti gaida jauni piedzīvojumi un iespaid, cerams arī internets. Šobrīd mūsu hostelī tas nav pieejams, cenšamies izlīdzēties kā varam, 'aizņemoties' internetu no mūsu iepriekšējā hosteļa. Šoreiz publicējam tekstu, pie pirmās izdevības tam sekos fotogrāfijas!
Līdz vēlākam! ;)
Bet atgriežoties pie pēdējo dienu piedzīvojumiem Kamerona augstienē (Cameron highlands), jāatzīst, ka bija patīkami pāris dienas uzturēties vēsākā klimatā (~ +25 grādos). Turklāt izbaudījām arī ļoti skaistus skatus kalnos un pieredzējām cilvēku neatlaidību un stingru apņemšanos kalnos iekopt lauksaimniecībā izmantojamas platības.
Ierodoties Kamerona augstienē viena no pirmajām vietām, kur devāmies (kā jau ceļotāji to nereti mēdz darīt;) bija tūrisma informācija, taču kā vēlāk noskaidrojām, viņi nav pārāk ieinteresēti palīdzēt tūristiem, kas paši uz savu roku vēlas atklāt apkārtni. Tikām sabaidīti, ka ir bīstami vieniem pašiem doties pa džungļu takām, dudzi tūristi esot pazuduši uz vairākām dienām utt.. Mums tika piedāvāti dažādi vietējo tūroperatoru piedāvājumi, no kuriem tomēr atteicāmies, jo uzskatam, ka daudz interesantāk ir vietas un lietas atklāt pašiem. Iegādājāmies džungļu taku karti un nolēmām doties celā, taču atklājām, ka karte ir diezgan pavirši veidota, jo problēmas sagādāja jau takas sākuma atrašana. Pat vietējie, kuriem vaicājām ceļu, nevarēja īsti atbildēt, kur mums doties. Tā arī atmetām ar roku pastaigai džungļos, un nolēmām pirmo dienu Kamerona augstienē pavadīt mierīgā garā. Mans mērķis bija atrast vietu, kur būtu iespējams nopirkt zemenes, jo šī augstiene pateicoties auglīgajai zemei un pateicīgajam klimatam ir pazīstama kā Malaizijas galvenais dārzniecības un lauksaimniecības centrs. Zemenes ir viens no šīs vietas simboliem, taču tur tiek audzētas arī citas ogas, augļi, dārzeņi, tiek ievākts medus, uzturētas tauriņu fermas, kā arī sevišķi veidotās terasēs tiek audzēta tēja Malaizijas pazīstamajai tējas kompānijai BOH.
Nobaudījuši zemenes, vakarā nolēmām apjautāties kaimiņu hosteļa darbiniekiem par mūsu iespējām pašiem uz savu roku doties džungļu pārgājienā, kā arī ekskursijās pa apkārtni. Ieguvām vairākus labus ieteikumus un pārliecību par to, ka džungļu takas nav tik bīstamas, kā mums iepriekš tika stāstīts.
Nākamajā rītā ieturējām agras brokastis indiešu restorānā (protams, ar nelielu pikantu čilli piedevu, kas nu jau sāk but par gandriz neatņemamu jebkura ēdiena sastāvdaļu), un devāmies uz BOH tējas fabriku un plantācijām. Apkārt pavērās iespaidigi skati uz tējas terasēm, kurās esošie tējas krūmi nu jau esot sasnieguši simts gadu vecumu. Apbrīnojami, cik daudz darba un pūliņu cilvēki šo daudzo gadu laikā ir ieguldījuši plantāciju izveidošanā, labiekārtošanā un uzturēšanā. Ja tējas krūmus atstātu augt savā vaļā, tie izaugtu par kokiem aptuveni 3m garumā.
No tējas plantācijām pa kalnu serpentīna ceļu devāmies kājām uz augstāko kalnu Malaizijā, kura virsotnei iespējams piekļūt ar automašīnu. Daudz skaistu skatu pa ceļam, zināma fiziska piepūle ejot augšup pa kalnu, un aptuveni 2h laikā bijām kalna virsotnē, kur mūs sagaidīja vēl vairāk brīnišķīgu skatu. No šī punkta sākās džungļu taka lejup uz pilsētiņu. Tā kā iepriekš bijām dzirdējuši dažādus briesmu stāstus par šo taku, īsti nezinājām, ko sagaidīt no šīs vietas. Izrādījās, ka velns nav tik melns kā mums to centās iestāstīt veiklie tūroperatori. Sekojo takai pēc pāris stundām nokļuvām atpakaļ civilizācijā sveiki un veseli. Vietējā tirgū atkal iegādājāmies zemenes, un pecpusdienā devāmies prom no atveldzējošā klimata atpakaļ tveicē uz Ipohas (Ipoh) pilsētu. Jāatzist, ka ceļš lejup no kalniem man nešķita sevišķi izbaudāms, kaut arī apkārt esošie skati bija ļti skaisti. Līkloču ceļš nudien bija pārbaudījums, jo sajutos diezgan slikti..
Pec aptuveni piecām stundām ceļā, bijam nokļuvuši citā galapunktā Penangas sala (Penang). Ļoti dzīvīga, dinamiska, trokšņaina vieta, kura izrādījās populārs gala mērķis daudziem tūristiem. Ar grūtībām atradām naktsmājas diezgan briesmīgā indiešu hostelī (iespējams, netirākā, mazākā, sliktākā istaba, kādā līdz šim mums ir nācies nakšņot), taču samierinājāmies ar šo izvēli, jo nogurums darīja savu.. Nakamo dienu sākām ar jaunu naktsmāju meklējumiem, kas vainagojās ar ievākšanos draudzīgā, foršā, TĪRĀ hostelī, kurā satikām daudzus interesantus ceļotājus.
Rītdienai esam iegādājušies biļetes uz Kualalumpuru, kur mūs noteikti gaida jauni piedzīvojumi un iespaid, cerams arī internets. Šobrīd mūsu hostelī tas nav pieejams, cenšamies izlīdzēties kā varam, 'aizņemoties' internetu no mūsu iepriekšējā hosteļa. Šoreiz publicējam tekstu, pie pirmās izdevības tam sekos fotogrāfijas!
Līdz vēlākam! ;)
No comments:
Post a Comment